* Krievu bēgļi: https://www.britishpathe.com/video/russian-refugees-part-1/query/russian+refugees)
Skats uz upes krastu; cilvēku bari, kas sēž ap ugunskuriem, citi staigā; fonā pakalna nogāze. Tuvplānā cilvēku grupas, ģimenes, sēdoši cilvēki; daži ēd zupu no kopējā katla. Ēdiens, teltis un bēgļi. Tuvplānā telts, kuras durvju ailē redzama sieviete ar mazu bērnu. Vīrietis stāv ar skatu pret kameru, aiz viņa labajā pusē redzama telts, pie kuras apsēdusies sieviete; uz vienas no telts virvēm karājas veļa; fonā redzami citi cilvēki; tālumā ir kapsēta. Kapsēta ar koka krustiem. Skats uz leju no vilciena vagona augšdaļas; bēgļu pūlis uz platformas. Nav skaidrs, vai Krievijas revolūcija un pilsoņu karš vai bads izraisījis šo cilvēku pārvietošanos.
Šī filma ir veidota, apvienojot divas filmas, kurām ir izgriezti titri. Tolaik šāds filmu saīsināšanas process bija izplatīts, jo tas atviegloja apstrādi un transportēšanu (titru tulkošanu un filmas montēšanu citā valodā, saīsinātās versijas, u.tml.). Pirmajā filmas daļā redzama „Bads Krievijā (padomju filma)” (T F CR-H-00002-1). Otro daļu veido filma „Bads: ieskats Krievijas Saratovas apgabala postā”, G.H.Mjūza (Mewes) režija fonda „Glābiet bērnus” vārdā. Pirmā filma uzņemta 1921. gada vasarā, otrā – 1921. gada ziemā.
Veids, kādā šīs filmas nonākušas pie SSKK, nav zināms. Tā kā SSKK Krievijas bada arhīvos pieejams liels abu filmu eksemplāru skaits, tas liek domāt, ka SSKK ir piedalījusies šīs filmas izplatīšanā, visdrīzāk, izsūtot tās nacionālajām Sarkanā Krusta biedrībām.
Abas filmas, no kurām veidota šī montāža, ir dažādu estētisko koncepciju rezultāts. Filmā „Bads: ieskats Krievijas Saratovas apgabala postā” galvenokārt iemūžinātas bērnu ciešanas. Tajā redzami pārtikas trūkuma novārdzināti un skrandās ģērbti bērni, reizēm pat miruši. Citā ainā skatāmas iedzīvotāju pamestas vietas un mājas. Tālāk seko maizes gatavošana un ēdiena izsniegšana bērniem. Vēl pēc tam – iedzīvotāju izceļošanas ainas, kur viņi redzami piekraujam kamieļu vilktus ratus pirms došanās ceļā. Filmas noslēdzošajā un tās dramatiskākajā daļā tiek parādīta Buzulukas kapsēta, kur kaudzēs tiek krauti sasaluši līķi.
Filmā parādās arī Nansens, Tautu Savienības Augstais komisārs bada novēršanas jautājumos, līdz ar Tautu Savienības Tīfa komisijas locekli Feraru un kvēkeru pārstāvi Kopmanu.
(Apraksts balstīts uz Enriko Natāles atskaiti par SSKK rīcībā esošajām 1920. gada filmām.)
Augšupielādēt šo video https://avarchives.icrc.org/Film/5449
1921.gada jūnijā tika dibināta Viskrievijas Bada palīdzības komiteja ar Maksimu Gorkiju tās priekšgalā. Šī komiteja saņēma padomju valdības atbalstu no 1921. gada jūlija līdz 27. augustam, tās izbeigšanas dienai. To likvidēja dienā, kad tika noslēgta Nansena un Čičerina vienošanās, un pāris dienas pēc līguma parakstīšanas ar Amerikas Palīdzības administrāciju.
Filmu pavisam noteikti līdzi atveda pats Nansens, kad atgriezās no sava 1921. gada novembra brauciena uz bada skartajiem Volgas reģioniem; šī brauciena laikā notika arī Mjūza filmas uzņemšana par badu.
Filma tika prezentēta Tautu Savienības Augstā komisāra Nansena preses konferencē, kura norisinājās 1922. gada 17. februārī Trokadero laukumā, Parīzē.
Veids, kādā šīs filmas nonākušas pie SSKK, nav zināms. Tā kā SSKK Krievijas bada arhīvos pieejams liels abu filmu eksemplāru skaits, tas liek domāt, ka SSKK ir piedalījusies šīs filmas izplatīšanā, visdrīzāk, izsūtot tās nacionālajām Sarkanā Krusta biedrībām.
Filma ir sadalāma trīs daļās.
Kadrā bieži redzami Padomju varas pārstāvji; viņus var atpazīt pēc beretēm. Kadri nav tik dramatiski kā Mjūza filmā, netiek parādīti mirušie.
See: https://avarchives.icrc.org/Film/5448
Par godu 10. Starptautiskā Sarkanā Krusta konferencei, kura norisinājās Ženēvā no 1921. gada 30. marta līdz 7. aprīlim, SSKK izveidojas 4 filmas, kuras tā pasūtīja no savām delegācijām Narvā, Štetina, Varšavā, Budapeštā un Konstantinopolē. Ar filmu palīdzību organizācija centās apliecināt savas lomas nozīmīgumu pēckara periodā. Kinematogrāfs bija komunikācijas rīks, tolaik saukts par „propagandu”, kura ietekmes spēks tika atzīts un izmantots kā instruments. Šīs filmas no humanitārā kino pirmsākumiem risina Pirmā pasaules kara neatrisinātās problēmas: karagūstekņu repatriāciju, cīņu ar epidēmijām, palīdzības nodrošināšanu bērniem un bēgļiem. Tas bija aizsākums SSKK kinematogrāfijai, kas parādīta šajā dubultajā DVD ierakstā.
Oriģinālo filmu DVD piedāvā noskatīties dažas no 20. gadsimta 20. gadu nitrāta filmām, ko 1963. gadā SSKK noglabāja Šveices kinematēkā. Laikā no 1995. – 2001. gadam Hermans Veters un Žans Blēzs Žuno atjaunoja šīs filmas ar „Memoriav”, Šveices audiovizuālās atmiņas saglabāšanas asociācijas, atbalstu.
Atjaunoto filmu DVD skatāms Žana Blēza Žuno mēģinājums atjaunot pirmās SSKK filmas no to oriģināliem. Filma balstīta uz apjomīgiem Enriko Natāles un Lūkasa Štraumana vēsturiskajiem pētījumiem. Katra atjaunotā versija ir papildināta ar īsu dokumentālo filmu, kas palīdz izprast tās kontekstu.
See: https://avarchives.icrc.org/Film/5515
SSKK tiek pilnvarota organizēt ieslodzīto repatriāciju, sadarbībā ar Nansena Augsto komisiju. SSKK veido jūras ceļu starp Krieviju un Centrālajām lielvalstīm, šķērsojot Baltijas jūru ar pieturpunktiem Štetinā (Vācijā) un Narvā (Igaunijā).
Tādējādi laikā no 1920. gada 10. maija līdz 1922. gada 12. jūlijam tiek repatriēti 252 000 krievu gūstekņu un 150 000 „centrālo” gūstekņu.
Filmā redzams, kā okeāna laineris ierodas Štetinā ar kara gūstekņiem un klāja, kamēr cits dodas ceļā, lai repatriētu krievu gūstekņus, daži no viņiem redzami ar Padomju karogiem.
(Apraksts balstīts uz Enriko Natāles atskaiti par SSKK rīcībā esošajām 1920. gada filmām.)
See: https://avarchives.icrc.org/Film/5437
Pēc Krievijas ieslodzīto starpsabiedroto komisijas likvidēšanas 1920. gada februārī, simtiem tūkstošu gūstekņu joprojām atradās ieslodzījumā Vācijas un Krievijā. SSKK tiek pilnvarota organizēt ieslodzīto repatriāciju, sadarbojoties ar Nansena Augsto komisiju. SSKK veido jūras ceļu starp Krieviju un bijušajām Centrālajām lielvalstīm, šķērsojot Baltijas jūru ar pieturpunktiem Štetinā (Vācijā) un Narvā (Igaunijā). Laikā no 1920. gada 10. maija līdz 1922. gada 12. jūlijam tika repatriēti 252 000 krievu gūstekņu un 155 tūkstoši „centrālo” gūstekņu. Attiecīgās valdības SSKK atlīdzināja repatriācijas izdevumus, atkarībā no repatriēto valstspiederīgo skaita.
Narvas kadrus 1920. gada septembrī uzņēma neatkarīga zviedru filmēšanas grupa, vēlāk, 1921. gada janvārī, tos pārpirka Žoržs Desonā, SSKK sūtnis Narvā. Tajos redzama krievu gūstekņu ierašanās ostā, Centrālo lielvalstu gūstekņu pārvadāšana pirms došanās ceļā uz Štetinu, Narvas pilsēta un tās cietoksnis, kurā atradās SSKK tranzīta nometne.
Štetinas kadrus 1921. gada 1. martā pasūtīja SSKK vadība, ar mērķi izmantot tos 10. konferencē. Lielākā daļa no tiem tika filmēti laika posmā no 1921. gada 12.-19. martam uz kuģu piestātnēm un iemūžināja ieslodzīto transporta pienākšanu un atiešanu.
Filmā redzams, kā okeāna laineris ierodas Štetinā ar kara gūstekņiem un klāja, kamēr cits dodas ceļā, lai repatriētu krievu gūstekņus, kuri redzami ar Padomju karogiem.
Uzņemšanas laikā bija iespējams nofilmēt tikai divus pārvadājumus: krievu ieslodzīto konvoja atiešanu un kuģa ierašanos no Paldiski (Igaunijā).
(Apraksts balstīts uz Enriko Natāles atskaiti par SSKK rīcībā esošajām 1920. gada filmām.)