„Viss sarežģītais prasa laiku. Viss neiespējamais prasa nedaudz vairāk.”
― Fridtjof Nansen~
Fritjofs Nansens (10.10.1861-13.05.1930) ir dzimis Store Froen, netālu no Oslo. Viņa tēvs, turīgs advokāts, bija reliģiozs vīrs ar skaidru pienākumu apziņu un morāles principiem; viņa māte bija spēcīga rakstura, atlētiska sieviete, kura savus bērnus iepazīstināja ar dzīvi brīvā dabā un iedrošināja viņiem attīstīt savas fiziskās prasmes. Nansena sportiskās dotības izrādījās īpaši būtiskas viņa karjerā. Viņš kļuva par prasmīgu slidotāju, akrobātu un peldētāju, taču tieši viņa slēpošanas prasmes bija tās, kas spēlēja izšķirošu lomu viņa dzīvē. Nansens nebija pārāk lielas miesas būves, viņš bija garš, lokans, spēcīgs un stalts. Viņam piemita fiziskā izturība, kas ļāva uz slēpēm mērot pat 50 jūdzes dienā, un tāda psiholoģiska pašpaļāvība, ka viņu nebaidīja došanās garos pārbraucienos ar minimālu aprīkojumu un tikai savu suni kā kompanjonu.
Skolas gados Nansens izcēlās zinātnēs un zīmēšanā un 1881. gadā, stājoties Oslo Universitātē, izvēlējās iegūt grādu zooloģijā. Turpmākajos piecpadsmit gados viņš, apvienojot savas atlētiskās dotības, zinātnisko interesi, kāri pēc piedzīvojumiem un pat savas zīmēšanas prasmes, guva virkni spožu panākumu, kas noveda viņu pie starptautiskas atpazīstamības.
1882. gadā ar roņu zvejas kuģi Viking viņš devās ceļā uz Grenlandes austrumu krastu. Četrus ar pusi mēnešus ilgā ceļojuma laikā, viņš kā zinātnieks veica novērojumus par roņiem un lāčiem, kurus vēlākajos gados papildināja un publicēja grāmatā. Ceļojuma laikā piedzīvojumu meklētāju ļoti aizrāva šī jūras un ledus pasaule.
Tajā pašā gadā Nansens ieņēma zooloģiskā kuratora amatu Bergenas muzejā un pavadīja nākamos sešus gadus intensīvos zinātniskos pētījumos, periodiski apmeklējot dažas no izcilākajām laboratorijām kontinentā un dodoties neparastā pārgājienā pāri Norvēģijai no Bergenas uz Oslo un atpakaļ uz slēpēm. 1888. gadā viņš Oslo Universitātē veiksmīgi aizstāvēja savu doktora disertāciju par zemāko mugurkaulnieku centrālo nervu sistēmu.
Jau ilgu laiku Nansens loloja plānu šķērsot Grenlandi, kuras iekšējā teritorija līdz šim nebija izpētīta. Viņš nolēma šķērsot teritoriju no neapdzīvotajiem austrumiem uz neapdzīvotajiem rietumiem; citiem vārdiem sakot, kad viņa komanda nonāca krastā, atkāpšanās ceļa vairs nebija. 1926. gadā, izklāstot savu filozofiju Sentendrūsas studentiem savā rektorāta uzrunā, Nansens sacīja, ka iespējams atkāpšanās ceļš no iecerētas darbības ir kā slazds. Laivas aiz sevis ir jāsadedzina, lai neatliktu nekas cits, kā tikai iespēja doties uz priekšu. Sešu cilvēku komanda izdzīvoja -45° C temperatūrā, uzkāpa līdz 9000 pēdu augstumam virs jūras līmeņa, pārvarēja bīstamu ledu, spēku izsīkumu un citas grūtības. 1888. gada oktobrī pēc aptuveni divus mēnešus ilga ceļojuma viņi nonāca rietumu krastā, ieguvuši svarīgu informāciju par teritorijas vidieni.
Turpmāko četru gadu laikā Nansens darbojās kā kurators Oslo Universitātes Zootomijas institūtā, publicēja vairākus rakstus, divas grāmatas, Pirmo reizi šķērsojot Grenlandi (1890) un Eskimosu dzīve (1891), kā arī izplānoja zinātnisku un izpētes ekspedīciju uz Arktiku. Balstoties uz revolucionāro teoriju, ka straume polāros ledājus nes no austrumiem un rietumiem, Nansens 1893. gada 22. septembrī ar savu ārkārtīgi spēcīgo un smalki izstrādāto kuģi Fram [Uz priekšu] devās ceļā pa Sibīrijas ledājiem, no kurienes kuģis atklātos ūdeņos atgriezās trīsdesmit piecus mēnešus vēlāk, 1896. gada 13. augustā, pie Špicbergenas. Nansena uz klāja nebija.
Sapratis, ka ar kuģi nebūs iespējams nokļūt līdz Ziemeļpolam, 1895. gada martā Nansens kopā ar vienu pavadoni, trīsdesmit astoņu dienu pārtikas krājumiem priekš divdesmit astoņiem suņiem, trīs kamanām, diviem kajakiem un simts dienu pārtikas krājumiem priekš sevis, devās 400 jūdžu garā skrējienā pretī polam. Divdesmit trīs dienu laikā viņi mēroja 140 jūdzes pāri ledus kalniem, nokļūstot tik tuvu polam, kā vēl neviens. Dodoties atpakaļceļā, viņi nonāca līdz Franča Jozefa Zemei, kur viņi pārziemoja no 1895. līdz 1896. gadam. Maijā viņi atsāka savu ceļu uz dienvidiem un sasniedza Vardo, Norvēģiju, tajā pašā dienā, kad kuģis Fram atgriezās atklātos ūdeņos. 21. augustā pie Tromso notika viņu atkal satikšanās ar savu komandu.
Šis brauciens bija ārkārtīgi liels piedzīvojums, bet tai pat laikā arī zinātniska ekspedīcija, kurā kuģis Fram kalpoja kā okeanogrāfiska, meteoroloģiska un bioloģiska laboratorija. Darbojoties kā zinātniskais profesors Oslo Universitātē, pēc 1897. gada Nansens publicēja sešus sējumus ar zinātniskiem novērojumiem, kurus bija veicis laikā no 1893. – 1896. gadam. Turpinot veikt jaunus atklājumus okeānu izpētē, viņš 1908. gadā tika iecelts okeanogrāfijas profesora amatā.
1905. gadā Nansens pārtrauca savus pētījumus, lai veicinātu Norvēģijas neatkarības iegūšanā no Zviedrijas. Pēc savienības iziršanas līdz 1908. gadam viņš strādāja kā savas valsts sūtnis Lielbritānijā. Turpmākos pāris gadus viņš vadīja vairākas okeanogrāfiskas izpētes polārajos reģionos, bet, kad 1914. gadā pasaule iegrima karā un visi pētījumi apstājās, viņš aizvien vairāk sāka interesēties par starptautiskās politikas jautājumiem.
Gandrīz gadu, laikā no 1917.-1918., darbojoties kā Norvēģijas delegācijas vadītājs Vašingtonā, Nansens veda sarunas, lai vienotos par Sabiedroto blokādes atvieglošanu, atļaujot nepieciešamākās pārtikas plūsmu. 1919. gadā viņš kļuva par Norvēģijas Tautu Savienības prezidentu un Parīzes Miera konferencē bija viens no ietekmīgākajiem Savienības līguma pieņemšanas un mazo nāciju tiesību atzīšanas lobistiem. No 1920. gada līdz pat savai nāvei viņš darbojās kā Norvēģijas pārstāvis Tautu Savienībā.
1920. gada pavasarī Tautu Savienība lūdza Nansenam uzņemties kara ieslodzīto repatriāciju, no kuriem daudzi tika turēti Krievijā. Rīkojoties ar ierasto drosmi un atjautību un neskatoties uz ierobežotajiem resursiem, nākamā pusotra gada laikā Nansens repatriēja 450 000 ieslodzīto.
1921. gada jūnijā Tautu Savienības Padome pēc Starptautiskā Sarkanā Krusta un citu organizāciju mudinājuma nodibināja savu Augsto Komisiju bēgļu jautājumos un lūdza Nansenam to pārvaldīt. Bēgļiem, kuriem nebija pilsonības, Nansens radīja tā saucamo „Nansena pasi”, identifikācijas dokumentu, kuru laika gaitā atzina vairāk nekā piecdesmit divas valdības. Deviņu gadu laikā, ko viņš pavadīja šajā amatā, Nansens palīdzēja simtiem tūkstošu bēgļu – krieviem, turkiem, armēņiem, asīriešiem, asirohaldiešiem – izmantojot metodes, kuras vēlāk kļuva par vispārpieņemtām: aizgādniecība, repatriācija, rehabilitācija, pārmitināšana, emigrācija un integrācija.
1921. gadā Sarkanais Krusts lūdza Nansenam uzņemties viņa trešo humānās palīdzības misiju, proti, palīdzēt miljoniem Krievijas iedzīvotāju, kuru dzīvības apdraudēja 1921.-1922. gada bads. Vākt palīdzību Krievijai, kuru apšaubīja lielākā daļa Rietumu nāciju, bija grūti, taču Nansens nodevās šim uzdevumam ar iedvesmojošu sparu. Rezultātā viņam izdevās savākt un izplatīt tik daudz krājumu, lai glābtu pārsteidzošu cilvēku skaitu, kas avotos svārstās no 7 000 000 līdz 22 000 000.
1922. gadā pēc Grieķijas valdības lūguma un ar Tautu Savienības piekrišanu Nansens mēģināja atrisināt grieķu bēgļu problēmu, kuri no savām mājām Mazāzijā milzu pūļiem atgriezās dzimtajā zemē pēc tam, kad turki bija sakāvuši grieķu armiju. Nansenam izdevās noorganizēt 1 250 000 turku zemēs dzīvojošu grieķu apmaiņu ar 500 000 Grieķijā dzīvojošu turku, nodrošinot atbilstošu atlīdzību un krājumus, lai viņi varētu uzsākt jaunu dzīvi.
1925. gadā pēc Tautu Savienības ierosinājuma Nansens nodevās savai piektajai lielajai humānās palīdzības misijai – glābt atlikušo armēņu tautu no izzušanas. Viņš izstrādāja politisku, industriālu un finansiālu plānu kā Erevānā radīt valstiskas mājas armēņiem, pareģojot to, ko pēc Otrā pasaules kara paveica Apvienoto Nāciju Organizācijas Tehniskās palīdzības padome un Starptautiskā attīstības un rekonstrukcijas banka. Tautu Savienībai šo plāno īstenot neizdevās, taču Nansena Starptautiskais bēgļu birojs vēlākajos gados Erevānā izmitināja aptuveni 10 000 armēņu un Sīrijā un Libānā aptuveni 40 000.
Nansens nomira 1930. gada 13. maijā un tika apbedīts 17. maijā, Norvēģijas Konstitūcijas pieņemšanas dienā.
(Fritjofs Nansens – Biogrāfija. NobelPrize.org. Nobel Media AB 2020. Svētdiena. 2020. gada 23. augusts. https://www.nobelprize.org/prizes/peace/1922/nansen/biographical/ )